Atskatoties uz 22. Baltijas Muzeoloģijas vasaras skolu Liepājā

No 2026. gada 19. līdz 25. jūlijam Liepājā norisinājās 22. Baltijas Muzeoloģijas vasaras skola (BMS-2026) “Rītdienas muzejs: prakse, iespējas un rūpes” (The Museum of Tomorrow: Practices, Empowerment and Care). Nedēļas garumā tā pulcēja 35 muzeju profesionāļus no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas, lai kopīgi domātu par jautājumu, kas muzeju darbā kļūst arvien aktuālāks: kādam jābūt muzejam laikā, kad strauji mainās gan sabiedrība, gan tehnoloģijas, pieaug ģeopolitiskā nenoteiktība un polarizācija, bet uzticēšanās un līdzdalība vairs nav pašsaprotamas?

BMS-2026 dalībnieki atklāšanas vakarā 19.07.2026. Liepājas muzeja dārzā | Foto: Jana Šakare

Rītdienas muzejs skolas programmā nebija iecerēts kā gatavs ideālais nākotnes modelis, pēc kā visiem vajadzētu tiekties. Drīzāk tas bija aicinājums uzmanīgāk paskatīties uz muzeju, kāds tas ir jau šodien. Kā tiek organizēts ikdienas darbs? Kā tiek sadalītas lomas un resursi? Kas pieņem lēmumus, un kam ir iespēja tos ietekmēt? Par ko muzejs pats ir gatavs uzņemties atbildību?

Šādi pavisam praktiski jautājumi ļāva citādi paskatīties arī uz trim skolas centrālajiem jēdzieniem: praksi, iespējām un rūpēm. Programmas koncepcijā prakse tika saistīta ar muzeja ikdienas darbu un lēmumiem, iespēju radīšana ar jautājumu par ietekmi un rīcībspēju, bet rūpes – ar atbildību pret cilvēkiem, krājumu, darbiniekiem, apmeklētājiem, kopienām, vietām un sarežģītu pagātni. Nedēļas gaitā kļuva arvien skaidrāks, cik cieši šie trīs skatupunkti ir savstarpēji saistīti.

BMS tradīcijā profesionālā tālākizglītība nekad nav bijusi tikai jaunu zināšanu iegūšana. Ne mazāk svarīga ir dalīšanās pieredzē, mācīšanās citam no cita un profesionālas domubiedru kopienas veidošanās. Jau pirms ierašanās Liepājā dalībnieki tika aicināti paņemt līdzi vienu īstu jautājumu no sava muzeja ikdienas: problēmu, sarežģītu situāciju vai dilemmu, kurai nav vienkāršas atbildes.

Pie šiem jautājumiem dalībnieki atgriezās lekcijās, darbnīcās, muzeju apmeklējumos un sarunās ar kolēģiem. Mērķis nebija nedēļas laikā nonākt pie perfekta risinājuma. Daudz svarīgāk bija savu jautājumu ieraudzīt no citas puses, salīdzināt pieredzes un pieejas, un aizbraukt mājās ar skaidrāku priekšstatu par to, ko savā profesionālajā praksē iespējams darīt savādāk jau tūlīt.

Trīs skatījumi uz rītdienas muzeju

BMS-2026 studiju programmu vadīja trīs muzeoloģes, kuru profesionālās pieredzes un pētnieciskās intereses bija atšķirīgas, bet ļoti organiski papildināja cita citu: Agnese Aljasa (Agnes Aljas) – Igaunijas Nacionālā muzeja (Tartu) pētniece un zinātniskā sekretāre, Danielle Kaijtena (Daniëlle Kuijten) – mūsdienu kultūras mantojuma organizācijas Imagine IC direktore Amsterdamā, Nīderlandē, kā arī Leontīne Meijere-van Menša (Léontine Meijer-van Mensch) – Roterdamas pilsētas muzeja direktore Nīderlandē.

BMS-2026 atklāšana Liepājas muzejā 19.07.2026. No kreisās: Līga Dimante, Kultūras ministrijas Arhīvu, Bibliotēku un muzeju nodaļas vadītāja, Dace Kārkla, Liepājas muzeja direktore, Jānis Džeriņš, Liepājas domes priekšsēdētāja vietnieks, Una Sedleniece, Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrības vadītāja, BMS-2026 lektores Danielle Kaijtena, Leontīne Meijere-van Menša, Agnese Aljasa un Jana Šakare, Kultūras ministrijas Arhīvu, Bibliotēku un muzeju nodaļas referente | Foto: Rasa Zālīte.

L. Meijere-van Menša uzmanības centrā izvirzīja muzeju ētiku, atbildību un rūpes, rosinot vērtēt, kā muzeja postulētās vērtības izpaužas tā ikdienas praksē. A. Aljasa ar līdzdalības, auditoriju un digitālā mantojuma jautājumiem pievērsās tam, kā muzejs var paplašināt cilvēku iespējas iesaistīties, interpretēt un ietekmēt. Savukārt D. Kaijtena aicināja domāt par klausīšanos, kopienu balsīm un kopīgas telpas veidošanu kā muzeja profesionālās prakses daļu.

Šie trīs skatupunkti nedēļas gaitā arvien vairāk savijās. Saruna par “rītdienas muzeju” tādējādi nebija abstrakta spriešana par nākotni, bet atkal un atkal atgriezās pie muzeja ikdienas jau šodien: kā mēs strādājam, kam ir iespēja piedalīties un ietekmēt notiekošo un ko esam gatavi mainīt paši. Vienlaikus tā lika domāt arī par robežām tam, ko neesam gatavi mainīt: par profesionālo pieredzi un ētisko pārliecību, kas veidojusies darba gaitā, par savu pilsonisko stāju un izpratni par muzeja lomu demokrātiskā sabiedrībā.

No labiem nodomiem līdz līdzdalībai

Viens no pavedieniem, pie kura skolas programmā atgriezās vairākkārt, bija līdzdalība. Muzeju vidē šis jēdziens pēdējos gados kļuvis gandrīz pašsaprotams. Taču īstais darbs sākas pēc tam, kad cilvēki muzeja aicinājumam iesaistīties ir pateikuši “jā”.

A. Aljasa ievadreferātā Participatory Design: From Good Intentions to Working Methods pievērsās pārejai no labas ieceres iesaistīt sabiedrību uz līdzdalību kā apzināti veidotu muzeja darba praksi. Viens no viņas uzsvērtajiem principiem bija šķietami vienkāršs: publisks uzaicinājums līdzdarboties vēl nav līdzdalība, tas ir tikai uzaicinājums. Cilvēki nepiedalās tāpēc vien, ka muzejs viņus ir uzrunājis. Viņi iesaistās tad, ja muzeja izvirzītais jautājums viņiem kaut ko nozīmē un ja ir radīti apstākļi, kuros viņu ieguldījumam patiešām ir jēga.

Agnese Aljasa BMS-2026 nodarbībā Liepājas okupācijas muzejā 22.07.2026. | Foto: Jana Šakare

Tādēļ līdzdalība sākas nevis ar metodes izvēli, bet ar nosacījumiem, kurus muzejs spēj radīt: attiecībām un uzticēšanos, skaidru komunikāciju, jēgpilnām izvēlēm un saprotamu atbildības sadalījumu. Arī dažādas līdzdalības formas prasa atšķirīgu institūcijas gatavību. Īss komentārs, balsojums vai personiska pieredzes stāsta pievienošana izstādei vai ekspozīcijai nav tas pats, kas ilgstoša koprade, pētniecība vai izstādes veidošana kopā ar muzeju. Jo vairāk laika, zināšanu un atbildības muzejs sagaida no dalībniekiem, jo vairāk atbalsta tam jābūt gatavam sniegt pretī.

Te līdzdalība kļūst arī par konkrētās muzeja institūcijas pārbaudi. Tā atklāj ne tikai muzeja attiecības ar sabiedrību, bet arī tā iekšējo darba kultūru: kam ir tiesības izlemt, kurš uzņemas atbildību, kur rodas pretestība pārmaiņām un vai darbs ar sabiedrības iesaisti pašā institūcijā vispār kolēģu starpā tiek atzīts par pilnvērtīgu muzeja profesionālā darba daļu. Aljasa tādējādi pārvirzīja uzmanību no samērā vienkāršā jautājuma “kā iesaistīt cilvēkus?” uz jautājumu par paša muzeja gatavību: ko tas ir gatavs mainīt un ieguldīt, lai cilvēku līdzdalība būtu iespējama un jēgpilna?

Viņas pārstāvētā institūcija Imagine IC Amsterdamā sevi raksturo kā atvērtu telpu, kurā tiek apspriests un veidots pilsētas kopienu, t.sk. marginalizēto, kolektīvās atmiņas saturs. Mantojums šajā izpratnē nav tikai kaut kas ekspertu jau iepriekš definēts un saglabājams. Tas top sarunā par to, kas cilvēkiem šodien šķiet nozīmīgs un saglabāšanas vērts un kam ir iespēja piedalīties šajā izvēlē. Kaitjenas darbā šī pieeja saistīta ar mantojuma demokrātijas un dziļās demokrātijas idejām, kuru centrā ir jautājumi: kurš drīkst runāt, kuru sadzird un kuru ne?

Demokrātiska prakse šādā izpratnē nenozīmē tikai iespēju ikvienam izteikties. Arī vieta pie viena galda vēl negarantē līdzvērtīgu iespēju ietekmēt sarunu, jo tajā var turpināt dominēt vienas un tās pašas balsis. Tāpēc būtiski ir pamanīt arī mazāk dzirdamās pozīcijas, atšķirīgas nozīmes un pieredzes un pieļaut, ka starp tām var pastāvēt spriedze un domstarpības. Mērķis nav katrā ziņā panākt ērtu vienprātību, bet radīt telpu, kurā šīs atšķirības var kļūt par sarunas daļu.

Danielles vadītajās darbnīcās šī pieeja ieguva ļoti praktisku formu. Dalībnieki trenējās atšķirt klausīšanos no vienkāršas gaidīšanas uz savu iespēju runāt. Viens no vingrinājumiem sākās ar jautājumu: kad jūs pēdējo reizi jutāt, ka kāds jūs patiešām uzklausa, un ko šis cilvēks darīja?

Dziļās ieklausīšanās darbnīcas dalībnieku piezīmes

Sagatavošanās sarunai ir praktiska un mērķtiecīga rīcība: nolikt malā savu iepriekšējo dienaskārtību, apzināties, ar kādu nolūku sarunā ieejam, un nebaidīties arī no klusuma. Turklāt klausīšanās Kaitjenas izpratnē neaprobežojas tikai ar izteikto vārdu. Tā nozīmē ievērot arī klusumu, ķermeņa valodu un citus veidus, kā cilvēki pauž savu pieredzi.

Taču aiz šiem vingrinājumiem iezīmējās plašāks jautājums par muzeja, profesionāļu un sabiedrības attiecībām. Klausīties nozīmē ne tikai dot otram iespēju runāt, bet arī apzināties, kā sarunu ietekmē paša muzeja autoritāte, profesionālā valoda un iepriekš noteiktais sarunas ietvars. Eksperta pozīcija pati par sevi rada varas attiecības: muzeja piedāvātie jēdzieni un veidi, kādos jautājumi tiek formulēti, var ietekmēt arī to, kā citi sarunas dalībnieki sāk par tiem runāt.

Tādēļ būtisks kļūst jautājums, vai muzejs ir gatavs klausīties arī tad, ja dzirdētais nesakrīt ar tā iepriekšējiem pieņēmumiem un liek pārskatīt līdzšinējo praksi. D. Kaitjena uzsvēra, ka klausīšanās iegūst jēgu tad, ja dzirdētais var ietekmēt ne tikai konkrēto projektu vai izstādi, bet arī pašu institūciju un tās darba veidu. Šādā izpratnē klausīšanās vairs nav tikai metode darbam ar auditoriju, bet kļūst par muzeja profesionālās ētikas un atbildības daļu.

Rūpes kā profesionālā atbildība

Rūpju tēma skolas programmā tika aplūkota daudz plašāk nekā tikai muzeja viesmīlības, apmeklētāju labsajūtas vai saudzīgas muzeja krājuma saglabāšanas kontekstā. Rūpes tika skatītas kā profesionālās atbildības princips, kas ietver uzmanību, pieejamību, uzticēšanos un attiecības, bet arī gatavību ieraudzīt pretrunīgus pienākumus un izdarīt ne vienmēr vienkāršas profesionālas izvēles. Tieši šādā kontekstā L. Meijere-van Menša rūpes bija iekļāvusi vienā no trim BMS-2026 pamata perspektīvām: kā atbildību un spēju identificēt, izvērtēt un uzturēt arī savstarpēji konfliktējošus pienākumus.

L. Meijeres-van Menšas profesionālajā pieredzē un starptautiskajās muzeoloģijas diskusijās balstītais stāstījums par rematriāciju, koloniālo mantojumu un dziedināšanu šo tēmu aizveda vēl sarežģītākā teritorijā. Muzeja krājums nav neitrāls priekšmetu kopums. Aiz priekšmetiem ir cilvēki, attiecības un vēsture, tostarp tā var būt vardarbības, nevienlīdzības un mantojuma piespiedu atņemšanas pieredze. Muzeji šādā skatījumā ir arī asimetriskas vēstures mantinieki, un tas liek jautāt ne vien par tiesībām glabāt, bet arī par pienākumu atzīt vēsturisku netaisnību un dažkārt meklēt veidus, kā to labot.

Leontīne Meijere-van Menša BMS-2026 nodarbībā Liepājas okupācijas muzejā 21.07.2026. | Foto: Jana Šakare

Pazīt savu auditoriju nozīmē vairāk nekā to tikai saskaitīt

Nākamais programmas solis bija pāreja no idejām uz darba metodēm: vietu, kur muzeju vērtības un labie nodomi sastopas ar ikdienas darba rutīnām, atšķirīgām gaidām un ierobežotiem resursiem. A. Aljasa aicināja pārskatīt, ko muzeji īsti saprot ar “savu auditoriju”. Ierastais apmeklētāju dalījums pēc vecuma, izglītības, nodarbošanās vai dzīvesvietas ir noderīgs, taču pats par sevi vēl maz pasaka par cilvēka attiecībām ar muzeju. Būtiskāki kļūst jautājumi par motivāciju un vajadzībām: kāpēc cilvēks atnāk, ko viņš muzejā meklē, ko uzskata par vērtīgu un kāda vieta muzejam ir viņa dzīvē? Tas mudina pāriet no auditorijas skaitīšanas uz tās izpratni. Apmeklējumu statistika ir nepieciešama, taču tā viena pati vēl nepasaka, kādu vērtību muzejs cilvēkam radījis. Tikpat svarīgi ir saprast arī attiecību veidu: vai cilvēks ir tikai muzeja piedāvājuma saņēmējs, vai arī ieinteresētā puse, kas pati var iesaistīties un ietekmēt muzeja darbību.

BMS-2026 dalībnieki nodarbībā Liepājas okupācijas muzejā 21.07.2026. | Foto: Jana Šakare

Turklāt auditorijas izzināšanai nav obligāti jāsākas ar apjomīgu ārēju pētījumu. Daudz var uzzināt, sistemātiskāk izmantojot muzeja rīcībā jau esošās zināšanas, darbinieku novērojumus, sarunas ar apmeklētājiem, atgriezenisko saiti un dažādu ideju testēšanu. Svarīgākais ir nevis savākt pēc iespējas vairāk datu, bet vispirms saprast, uz kādu jautājumu ar tiem vēlamies atbildēt.

Muzejs kā vieta, kur atšķirībām nav obligāti jāpazūd

Vēl viena būtiska BMS lekcijās un diskusijās aplūkotā tēma bija spēja strādāt ar atšķirīgām un reizēm savstarpēji konfliktējošām pagātnes un tagadnes interpretācijām. Muzejam nav obligāti jāizlīdzina visi konflikti vienā ērtā stāstā. Tā uzdevums var būt radīt telpu, kur atšķirīgas balsis iespējams sadzirdēt, salīdzināt un kritiski apspriest. L. Meijere-van Menša to saistīja ar kritiski refleksīvu muzeoloģiju, kas neizvairās no tagadnes konfliktiem, bet uzņemas profesionālu un ētisku atbildību ar tiem strādāt.

Tas prasa arī no katra muzejnieka apzināties savu pozīciju: uz kādām zināšanām un profesionālo pieredzi balstām savas izvēles, kuras balsis sadzirdam un par kādām interpretācijām esam gatavi uzņemties atbildību. Daudzbalsība nenozīmē atteikšanos no profesionāliem kritērijiem, un līdzdalība nenozīmē obligātu vienprātību. Tā drīzāk ir spēja uzturēt kopīgu telpu arī tad, ja atšķirības nav iespējams viegli atrisināt.

Un varbūt tieši šādos apstākļos jo īpaši svarīga kļūst arī profesionālās kopienas solidaritāte. Muzejiem un muzejniekiem nav visos jautājumos jādomā vienādi, taču ir svarīgi turēties kopā ap vērtībām, kas uztur demokrātisku sabiedrību: cilvēka cieņu, tiesībām uz atšķirīgu pieredzi un skatījumu, atvērtību dialogam un gatavību kritiski domāt. Profesionāli godīga pozīcija ietver arī atziņu, ka rezultāts ne vienmēr būs tāds, kādu cerējām sasniegt. Taču tas nav iemesls atteikties no mēģinājuma.

Muzeju prakse konkrētā vietā

BMS mācīšanās tradicionāli nenotiek tikai lekciju telpā. Muzeji un citas kultūras institūcijas kļūst par mācību partneriem: tajās iespējams redzēt, kā tās pašas idejas darbojas konkrētās vietās, ar konkrētiem cilvēkiem, iespējām un ierobežojumiem.

Izbraukuma diena uz Aizputi un Kuldīgu tādēļ nebija tikai muzeju ekskursija. Tā deva iespēju paskatīties, kā muzeju un mantojuma darbs saistās ar vietējo kopienu, vietas izjūtu, atmiņu un mantojuma lietojumu.

Dalībnieki iepazina Aizputes muzeju un starpnozaru mākslas grupu SERDE, kā arī Kuldīgas muzeja ekspozīcijas un atklāto krājumu. Pilsētvides iepazīšana ļāva šos jautājumus sasaistīt arī ar Kuldīgas vēsturisko vidi un dzīva mantojuma saglabāšanu.

Šī diena labi atgādināja, ka muzeju prakse nenotiek vakuumā. Viena un tā pati ideja iegūst pavisam citu nozīmi nacionālā muzejā, reģionālā institūcijā, nelielā vietējā muzejā vai neatkarīgā kultūras iniciatīvā.

No pieejamības uz iespēju rīkoties

Skolas noslēguma dienā jautājums par iespējošanu kļuva vēl konkrētāks: vai līdzdalība spēj virzīties tālāk par iespēju cilvēkiem kaut ko muzejam “piedāvāt” un kļūt par reālu ietekmi uz nozīmes radīšanu, interpretāciju, kolekcionēšanu, programmām vai lēmumiem?

Agnes Aljas pievērsās digitālajam mantojumam. Miljoniem digitalizētu priekšmetu un brīva piekļuve tiem vēl automātiski nenozīmē, ka šis mantojums cilvēkiem ir jēgpilns. Būtiskāki ir jautājumi: kas digitālos krājumus izmanto, kā tie tiek izmantoti un ko cilvēkiem ir ļauts ar šo mantojumu darīt?

Digitālais mantojums var kļūt par materiālu pārinterpretēšanai, remiksēšanai, rotaļai un kopradei. Īpaši darbā ar jauniešiem tas nozīmē viņus neuzlūkot tikai kā sasniedzamu “mērķauditoriju”, bet atzīt viņu prasmes, kultūras prakses, valodu un tiesības mantojumu interpretēt pašiem.

Arī šeit atgriezās visas nedēļas jautājums: vai muzejs nodrošina tikai piekļuvi, vai arī rada cilvēkiem iespēju ar mantojumu kaut ko darīt?

Baltijas muzeju pieredze kā programmas daļa

Būtiska BMS tradīcija ir ne tikai starptautisko lektoru pienesums, bet arī savstarpēja pieredzes apmaiņa starp Baltijas valstu muzejiem. Šogad tai bija veltīta 20. jūlija atvērtā sesija Liepājas muzejā. Tajā tika aplūkotas iekļaujošas un rūpēs balstītas prakses Kumu mākslas muzejā, topošā Arsenāla muzeja veidošana, iekļaušanas prakse Prana Domšaiša galerijā, Traķu vēstures muzeja centieni pārvarēt vēsturiskas ēkas radītos piekļūstamības šķēršļus, Tallinas People’s Museum līdzdalības projekts Your Museum – Your Exhibition un Liepājas muzeja pieredze darbā ar dažādām auditorijām.

Šie piemēri bija nozīmīgi tieši tāpēc, ka parādīja: rūpes, līdzdalība un iespējošana nav tikai starptautiskas muzeoloģijas teorijas jēdzieni. Tie jau šobrīd daudzos un ļoti atšķirīgos veidos parādās Baltijas muzeju ikdienas darbā.

2026. gada Baltijas Muzeoloģijas vasaras skolu rīko Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrība sadarbībā ar Liepājas muzeju. Tās norisi atbalsta Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Valsts kultūrkapitāla fonds, Lietuvas Republikas Kultūras ministrija, Igaunijas Republikas Kultūras ministrija un Igaunijas Nacionālā mantojuma pārvalde.

Nākamā Baltijas Muzeoloģijas vasaras skola notiks 2027. gadā Tallinā, Igaunijas Nacionālā mantojuma pārvaldes sadarbībā ar topošo “Patarei” komunisma upuru piemiņas muzeju. Muzejs tiek veidots vēsturiskajā Patarei kompleksā, kas 19. gadsimtā celts kā jūras cietoksnis Tallinas ostas un piekrastes aizsardzībai un vēlāk izmantots kā cietums. Nosaukums Patarei igauņu valodā nozīmē “baterija” un saglabā atsauci uz kompleksa sākotnējo militāro funkciju.

^{Raksts sagatavošanā un teksta redakcionālajā pilnveidē izmantots Microsoft Copilot.}