Pēra Ginta taka "Braku" sētā

Mazajiem un attālu mītošajiem muzejiem kritiķu skatu un vērtējumu nākas izbaudīt reti - un parasti tas nozīmē, ka paveiktais ir piesaistījis skatienu un nodarbinājis prātu. Lūk,  Dainas Ratnieces pārdomas par Rūdolfa Blaumaņa memoriālajā muzejā "Braki" izveidoto  jauno izstādi, kas veltīta simbolisku paralēļu meklējumiem Henrika Ibsena un Rūdolfa Blaumaņa daiļradē. Šogad izstāde aplūkojama vēl līdz 30. oktobrim, atkal skatāma nākamgad maijā. Attēlā: fragments no izstādes ceļveža.

Šoruden Rūdolfa Blaumaņa memoriālajā muzejā „Braki” atklāta izstāde ar krietni garu nosaukumu „Norvēģu rakstnieks Henriks Ibsens – Rūdolfa Blaumaņa viesis „Braku sētā” jeb „Pēr Gint, tu nemelo!””. Izstādes nosaukumā apspēlētais Ozes pārmetums Pēram ir saprotams, ja atceramies, ka Pēru Gintu Latvijā uztver drīzāk kā romantisku fantastu, nevis kā Ibsena iecerēto norvēģu slikto rakstura iezīmju sakopojumu (sīkāk par to B.Kalnača rakstā „Ziemeļu sapnis. H. Ibsensena „Pērs Gints” Skandināvijā, Eiropā un Latvijā” žurnāla „Letonica” 1998. gada otrajā numurā).

Izstāde veidota, izmantojot tēlaini-sižetisko jeb mākslinieciski mitoloģisko ekspozīcijas veidošanas paņēmienu, par kuru Latvijas muzejniekiem pirms gada stāstīja krievu muzeologs Tarass Poļakovs. Tāpēc, vērtējot izstādi, jāsaprot, cik veiksmīgi ir izmantoti šim paņēmienam raksturīgās sastāvdaļas - vai ir nolasāms dramatiskais sižets (scenārijs) un vai priekšmeti pārtapuši poētiskos simbolos (sīkāk te:  T. Poļakovs. Rakstnieka memoriālā ekspzīcija kā māksliniecisks teksts). Starp citu - Tarass Poļakovs ir šīs izstādes zinātniskais konsultants.

Jāuzslavē izstādes veidotāja Anna Kuzina par veiksmīgo izstādes scenāriju. Scenārija pamatā esošais lugas „Pērs Gints” sižets noteikti atvieglojis tā strukturēšanu atbilstoši dramaturģijas principiem. Izstādes autores saskatītās Ibsena lugas un atsevišķu Blaumaņa darbu paralēles, ļauj stāstīt gan par Pēru Gintu, gan Indrāniem, gan Kristīni un Edgaru, gan Velniņiem. Muzeja daudzās ēkas pārtapušas skatuvēs, un apmeklētājs secīgi (ja seko drukātajam palīgmateriālam vai muzeja gidam) tās apmeklē. Par veiksmīgākajām epizodēm, manuprāt, jāatzīst ainas, kas izvietotas pirtiņā – vienlaikus Ozes un Pēra kalnu būda un Indrānu pirtiņa un drēbju klētī – Ibsena Solveigas un Blaumaņa Kristīnes mājvieta. Iespējams, ka viens no izdošanās iemesliem ir izvēlēto skatuvju dabiskums, jo šo divu lugas ainu darbība notiek Norvēģijas kalnu būdiņās, kas līdzinās Vidzemes zemnieka lauku sētas ēkām.

Jāatzīmē, ka otrā metodes komponente – poētiskie simboli ne vienmēr izvēlēti veiksmīgi, tāpēc to vēstījums reizēm grūti saprotams. Piemēram, rijā izvietoti no izlocītiem koku zariem darināti krēsli, velnu maskas un lellītes-velniņi. Vai šie priekšmeti palīdz apmeklētājam iztēloties Dovres veča pili un aizdomāties par cilvēka atšķirību no troļļa? Nezinu. Šķiet, ka pilnībā nav izmantots arī Blaumaņa Velniņu potenciāls. Šo darbu mēs parasti uztveram kā pasaku par jautru nebēdņu delverībām, lai gan patiesībā tas ir stāsts par izvēli starp velnu un cilvēku.

Protams, ka izstādei izmantotā tēlaini-sižetiskā metode ir sarežģīta un prasa ļoti daudz gan no izstādes veidotājiem, gan no izstādes apmeklētājiem – gan zināšanas, gan spēju tēlaini domāt. Tāpēc man būtu gribējies, lai izstādes ceļvedī būtu vairāk teksta, kas apmeklētājam palīdzētu izstādi izbaudīt pilnībā. Žēl, ka pieaicinātā māksliniece nav spējusi izveidot pilnasinīgus „mākslinieciskos rēbusus”, kā priekšmetu – poētisko simbolu grupas nodēvējis T. Poļakovs.

Šī izstāde ir patīkams pārsteigums Latvijas memoriālo muzeju vidē, kur attiecīgās personas memoriālajā telpā reti kādam dižgaram no malas ļauts ienākt.

Vairāk informācijas par muzeju atradīsiet Rūdolfa Blaumaņa memoriālā muzeja "Braki" mājaslapā.

Visnotaļ iesaku izlasīt arī Piebalgas muzeju apvienības "Orisāre" vadītājas Līvas Grudules viedokli un izstādes vērtējumu, kas rodams Latvijas Muzeju biedrības mājaslapā.